Latviešu vienības Krievijas impērijas armijas sastāvā – latviešu strēlnieku bataljoni
Raidījumā Šīs dienas acīm atgriežamies 110 gadus senā pagātnē, kad mūsu dzimtene bija nonākusi Pirmā pasaules kara kauju ugunīs. Krievijas impērijai, kuras sastāvā bija arī latviešu zemes, 1915. gads nesa smagus pārbaudījumus – izpaudās cara armijas organizatoriskie un tehniskie trūkumi, kas tai liedza līdzvērtīgi pretoties pārākajai vācu kara mašīnai, rezultāts bija atkāpšanās no impērijas galējiem rietumu rajoniem. Situāciju Pirmā pasaules kara Austrumu frontē raksturo vēsturnieks, Latvijas Kara muzeja ieroču un militārās tehnikas krājuma glabātājs Dainis Poziņš.
Karadarbības ienākšana Latvijas teritorijā iedarbināja procesu, kam bija tālejošas sekas mūsu valsts un tautas vēsturē. Radās un tika īstenota ideja dibināt latviešu nacionālas karaspēka vienības Krievijas impērijas armijas sastāvā – latviešu strēlnieku bataljonus, kas vēlāk pārtapa pulkos. Latviešu strēlniekiem bija īpaša loma Pirmā pasaules kara, vēlāk Krievijas pilsoņu kara kontekstā, kas tālu pārsniedza Latvijas teritoriālos ietvarus. Par latviešu strēlnieku vienību tapšanas apstākļiem un kauju gaitu sākumu vēsturnieki – Latvijas Kara muzeja vēstures departamenta vadītājs Klāvs Zariņš un Ziemassvētku kauju muzeja vadītājs Dagnis Dedumietis.
--------
29:28
--------
29:28
Notikumi Latvijā 1940. gadā pēc Sarkanās armijas kolonnu ienākšanas
Raidījumā Šīs dienas acīm atkal pievēršamies notikumiem, kas mūsu dzimtenē risinājās pirms 85 gadiem - 1940. gada 17. jūnijā, kad Rīgā ienāca Sarkanās armijas kolonnas, tika brutāli pārtraukta Latvijas Republikas neatkarīgā pastāvēšana un iesākās pusgadsimtu ilgais okupācijas un aneksijas laikmets.
Staļiniskais režīms, kura varā bija nonākusi Latvija un tās kaimiņvalstis, bija kas gluži citāds nekā mūsu valstī līdz tam ierastā politiskā, sociālā un ekonomiskā kārtība, un Latvijas sabiedrību gaidīja radikālas pārmaiņas visās dzīves jomās un līmeņos. Tiesa, svešā vara bija arī pietiekami viltīga, lai tūdaļ neatklātu visus savus mērķus un nolūkus, dažos gadījumos tos pagaidām pat slēpjot.
Sākotnēji savu valsts galvas statusu saglabāja Latvijas autoritārais vadonis Kārlis Ulmanis. Viņam nācās apstiprināt PSRS sūtniecībā sastādīto jauno valdību ar mikrobiologu profesoru Augustu Kirhenšteinu priekšgalā. Tā savu darbību uzsāka 1940. gada 20. jūnijā.
Par sabiedrības piekrišanu un atbalstu pārmaiņām bija jāliecina plašajām masu demonstrācijām, kuras centīgi un ar vērienu organizēja okupācijas režīms.
Latvijas sabiedrībai tika solīta demokrātijas atjaunošana, par kuras sākumu kļūšot jaunās Saeimas vēlēšanas. Tiesa, politiskajā procesā jau no paša sākuma iezīmējās nelāgu vēstošas īpatnības.
Neatņemama okupācijas režīma sastāvdaļa bija represijas pret potenciālajiem jaunās varas pretiniekiem. Sākumā gan šīs represijas vēl bija samērā mazskaitlīgas un plašai sabiedrībai ne sevišķi pamanāmas.
Zināms, ka nopietnu pretestības aktu pirmajos padomju okupācijas mēnešos nebija. Bija vairāk vai mazāk izteikta nesadarbošanās ar okupantiem. Kaut arī tā izrietēja pamatā no katra individuālas izšķiršanās. Radikālu izvēli izdarīja pāris Latvijas spēka struktūru pārstāvji, atņemot sev dzīvību. 21. jūnijā pēc sarunas ar savu jauno priekšnieku iekšlietu ministru Vili Lāci savā kabinetā nošāvās Latvijas robežsardzes priekšnieks ģenerālis Ludvigs Bolšteins. 24. jūlijā tāpat rīkojās Latvijas armijas štāba informācijas daļas priekšnieks pulkvedis Fricis Celmiņš.
Par šo laika posmu Latvijas vēsturē stāsta vēsturnieki: Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece Daina Bleiere, Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks Artūrs Žvinklis, vēsturniece Irēne Šneidere, Latvijas Kara muzeja direktores vietnieks pētniecības darbā Juris Ciganovs un Ogres Vēstures un mākslas muzeja darbiniece Inese Dreimane.
--------
30:00
--------
30:00
Aprit 111 gadu kopš atentāta pret Franci Ferdinandu, kas aizsāka Pirmo pasaules karu
Apritējusi simtā gadskārta notikumam, kuram bija lemts grozīt pasaules likteņus. 1914. gada 29. jūnijā Sarajevā, toreizējās Austroungārijas impērijas autonomās provinces Bosnijas un Hercegovinas galvaspilsētā serbu jaunietis, faktiski vēl pusaudzis Gavrilo Princips nāvējoši sašāva Austroungārijas troņmantinieku erchercogu Franci Ferdinandu un viņa sievu – hercogieni Sofiju.
Gavrilo Pricipa šāvieni kļuva par signālu Pirmajam pasaules karam – grandiozai katastrofai, kura satricināja tā laika pasauli, sagrāva drupās, tā dēvēto, Daiļo laikmetu un ievadīja asiņaino 20. gadsimtu. Savā ziņā šie procesi turpina ietekmēt arī mūsu šodienu.
Par liktenīgajiem šāvieniem Sarajevā pirms 111 gadiem – saruna ar vēsturnieku profesoru Ilgvaru Butuli.
--------
27:59
--------
27:59
Vēsturniekam Valdim Bērziņam - 90. Viņa mūža tēma ir latviešu strēlnieku vēsture
18. jūnijā savu 90. dzimšanas dienu svinēja vēsturnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks Valdis Bērziņš. Jubilāra mūža tēma ir latviešu strēlnieku vēsture. Šīs tēmas sakarā savulaik tapa raidījumi, kuru fragmenti apkopoti šajā raidījumā, suminot jubilāru.
--------
29:54
--------
29:54
Baltijas valstu okupācija 1940. gadā. 2. daļa
1940. gada 16. jūnijā Latvijas Republikas sūtnis Padomju Savienībā Fricis Kociņš tika izsaukts pie padomju ārlietu ministra Vjačeslava Molotova, kurš saņēma PSRS ultimātu Latvijas valdībai. Tajā mūsu valstij tika pārmesta Padomju Savienībai nedraudzīga ārpolitika, iepriekšējā gadā noslēgtā savstarpējās palīdzības līguma neievērošana un izvirzītas prasības nekavējoties izveidot Latvijā citu valdību, kas pildītu minētā pakta nosacījumus, un ielaist valsts teritorijā neierobežotus padomju militāros spēkus papildus tiem, kuri te jau atradās saskaņā ar palīdzības pakta noteikumiem.
Analoģisku ultimātu jau 14. jūnijā bija saņēmusi Lietuva, kas padomju prasībām pakļāvās. Tas lēma neveiksmei jebkādu pretošanos no Latvijas puses un ļoti ierobežoja toreizējā valsts galvas, autoritārā līdera Kārļa Ulmaņa izvēles iespējas. Kā zināms, padomju ultimāts tika pieņemts, un 1940. gada 17. jūnija pusdienlaikā, virzoties no Lietuvas puses, Sarkanās armijas vienības sasniedza Rīgu. Tās pašas dienas vakarā Ulmanis Rīgas radiofona ēterā teica savu bēdīgi slaveno runu, kurā nodēvēja padomju karaspēku par draudzīgu un aicināja pilsoņus palikt savā vietā. Tā pirms 85 gadiem sākās Latvijas Republikas okupācija un prettiesiska aneksija Padomju Savienības sastāvā. 1940. gada jūnija situāciju raksturo vēsturnieks, Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks Artūrs Žvinklis.
Latvija tobrīd atradās arī visai neizdevīgā ārpolitiskā situācijā. Galvenais iemesls bija vispārējais starptautiskais stāvoklis. Tomēr atsevišķi lēmumi varēja būt citādi arī no Latvijas valdības puses. Par to vēsturnieks, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta un Austrumeiropas politikas pētījumu centra vadošais pētnieks Ainārs Lerhis.
Jau drīz pēc okupācijas karaspēka ierašanās faktiskais lēmumu pieņemšanas centrs Latvijā pārvietojās uz padomju vēstniecību, kur rezidēja Kremļa emisārs, Padomju Savienības ģenerālprokurors Andrejs Višinskis. Situāciju raksturo vēsturnieki, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētnieki Daina Bleiere un Kārlis Kangeris.
Pagātnes notikumi nosaka mūsu šodienu, bet šodienas pasaules uztvere maina skatījumu uz pagātni. Atgādināt būtiskās likumsakarības un grozīt iesīkstējušus aizspriedumus, atklāt senāku un nesenāku vēsturi gan pētnieka distancētajā skatījumā, gan notikumu aculiecinieka pieredzes tiešumā - to savās sarunās un stāstījumos cenšas veikt raidījuma autors Eduards Liniņš.
Raidījuma vadītājs ir Valsts valodas centra un Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes rīkotās akcijas “Latvijas mediju valodas balva” 2023. gada laureāts. Radio raidījumu vadītāju kategorijā viņš ieguvis 2. pakāpi.
México